Tātad, Francijas brauciens no aprīļa beigām līdz maija vidum. Kopā nobraucām 8020km.

Brauciena maršruts bija sekojošs:

• Ierastais ceļš cauri Polijai un tālāk pa Vācijas bāni līdz pat Strasbūrai (Francijā)
• Lielākie pieturas punkti: Lyon, Avignon apkārtne, Perpignan apkārtne, Pirineju kalnu grēda, Carcassonne, Bourges, Luāras ielejas pilis, Parīze.

Ņemot vērā, ka braucām ar auto, izvairījāmies no palikšanas “lielajās” pilsētās, izņēmumi bija Liona un Karkasona. Parīzē sabijām “veselas” 4 stundas!!! Bet, šī brauciena mērķis arī bija – virspusēji iepazīt Franciju. Jo, uz atsevišķām pilsētām (piemēram, Parīzi) ir jālido un jāpavada tur, piemēram, nedēļu.

Sīkākā ceļojuma izklāstā neizplūdīšu, lai visu pasaka bildes. Vienīgi – laiks gan mūs “neloloja”. Gaidīto +30 vietā nācās salt pie +7 līdz +14. Arī lietus bija cik uziet un piedzīvojām arī sniegu… Un, čemodāns bija pilns ar šortiem un T-krekliem… Toties, labi bija tas, ka tūristu iecienītajās vietās rindu nebija un tūristu arī gandrīz nē. Un, kopumā ir palikušas tikai labas atmiņas.

Viss sākās ar to, ka šī gada janvārī saņēmu savā pastkastē spamu! Šoreiz no aviokompānijas KLM (pats gan biju uz šo spamu parakstījies). Un, liels bija mans izbrīns, ka viņi piedāvāja aviobiļetes Rīga-Amsterdama-Bangkoka par nieka 320Ls (ieskaitot visus nodokļus). Attiecīgi, izplānojām, ka maijs varētu būt izdevīgākais laiks aizbraukt atpūsties un pie reizes papētīt biznesa virtuvi Taizemē… Jāsaka gan, ka aizbraukt uz Makao un Honkongu izdomājām tikai aprīlī, kad meklējot vietējos reisus pa Taizemi, uzdūros Air Asia mājas lapai, kas piedāvāja braukt uz visām iespējamajām apkārtnes valstiņām par aptuveni 20Ls abos virzienos! Protams, tad, kad salikām izdevīgākos laikus un pievienojām bagāžas izmaksas, cena uz cilvēku pacēlās līdz 45Ls

Lai vai kā, 5.maija pusdienas laikā jau bijām iečekojuši savu bagāžu līdz pat Bangkokai un lielais brauciens varēja sākties. Pamatīgi nobraukušies, 6.maija vakarā jau bijām Makao lidostā un vēl pēc mirkļa – jaukā viesnīcas nummuriņā.

Makao

Makao ir Ķīnas administratīvais reģions, kurā tāpat, kā Honkongā, Latvijas pilsoņiem nav nepieciešama vīza. Makao, ir bijusī Portugāles kolonija. Un, patiesībā, viss par to arī liecināja. Portugāles stila arhitektūra jaucas ar Ķīniešu kultūru, uzraksti portugāļu valodā, lepnākā viesnīca saucas Lisboa (Lisabona). Taču, patiesībā Makao visvairāk atpazīst, kā Āzijas Lasvegasu! Šeit ir spēļu zāle, pie spēļu zāles – viss grezns, izgaismots. Gandrīz katrā viesnīcā ir arī sava spēļu zāle. Pirms dažiem gadiem Makao tika atvērta lielākā (pēc kvadratūras) spēļu zāle pasaulē – Venetian. Tajā ietilpst neskaitāmi kvadrātmetri spēlētājiem, vairākas koncertzāles, restorāni, milzīga viesnīca un galvenais – īsta Venēcija! Ar upi, gondolām, neskaitāmiem veikaliem – gan ēkas iekšpusē, gan ārpusē. Taču… neviena pulksteņa! Jo, spēlētāji laiku neskaita…

Lai arī ikdienas tūristam Makao asociēsies tikai ar spēļu zālēm, patiesībā tur ir daudz ko redzēt un darīt. Makao ir iespējams oficiālais augstākais lēciens ar gumiju – no Makao TV torņa laipiņas 233m augstumā! Jau skats pa logiem (un grīdu ) bija iespaidīgs, taču, tie “krītošie ķermeņi” aiz loga bija pa trako. Bet, gribētāju netrūkst Arī ~100Ls cena par lēcienu īsti viņus neattur.

60km attālumā no Makao atrodas Honkonga, kas arī ir Ķīnas administratīvais reģions – bijusī Lielbritānijas kolonija. Abas savieno ātrgaitas laivu serviss, kas aptuveni stundas laikā gribētājus nogādā uz vienu vai otru pusi. Cena par šo pārbraucienu ir ~15Ls uz cilvēku, tikai, ir svarīgi iepriekš zināt, kurā Honkongas pusē vēlies nonākt – Kowloon pusē vai Honkongas salas pusē. Līdzīgi arī braucot pretējā virzienā – vai Makao centrā vai blakus lidostai.

Honkonga ir īsta kontrastu vieta. Visiem pierastais Honkongas skats ar n-tajiem debesskrāpjiem upes krastā, patiesībā ir tikai viena neliela Honkongas daļiņa. Tas ir biznesa centrs, kas atrodas Honkongas salas vienā krastā. Šeit gan jāatzīmē, ka gājēju satiksme ir gana sarežģīta, jo gājēju pārejas pie ceļiem gandrīz nav. To vietā ir tuneļi, kas pa otro stāvu ved pāri ielām un cauri debesskrāpjiem. Ir ļoti konkrēti jāzina, uz kurieni vēlies doties un jāseko uzrakstiem. Savukārt, salas vidū ir pietiekoši augsts kalns, kurā var uzbraukt ar ļoti stāvi braucošu tramvajiņu. Kalna galā ir lielisks skatu tornis, no kura var redzēt debesskrāpjus salas vienā malā, dzīvojamo rajonu otrā malā un ļoti zaļu salas augšpusi. Viena lieta, kas noteikti jāiegaumē – katru vakaru plkst.20:00 sākas 20 minūtes garš lāzeršovs, kuru visefektīgāk ir vērot no Kowloon (kontinenta) puses. Skanot mūzikai, ritmā raustās gaismas uz Honkongas debesskrāpju sienām, mirgo prožektori un debesīs šaujas lāzeri. Tas ir iespaidīgi, un kad būsi Honkongā – tas ir obligāti jāredz!

Honkongas kontinents skaitās tirdzniecības zona. Šeit ir neskaitāmi tirdzniecības centri, kuros var nopirkt visu, ko vien var iedomāties. Pirms braukšanas biju lasījis par kaulēšanos Honkongā – ja esi normālā veikalā un pērc normālu firmas preci – kaulēties vari, bet nokaulēsi pavisam nedaudz. Pavisam citādāk, ja nonāc viņu vietējos tirdziņos – tur cenu varēsi nokaulēt par 70% un vairāk, taču, jārēķinās, ka tur arī tiek tirgoti visādi štrunti. Ja runājam par kvalitatīvu, oriģinālu elektroniku un datortehniku – nekādi brīnumi šeit nav. OK, var nopirkt preces par 15-25% lētāk (jaunos modeļus), kā Latvijā, taču, man kaut kā 15% dēļ negribās zaudēt garantiju. Jo, lielāka cenas starpība šeit iespējama tikai veciem modeļiem. Tā kā tiem, kas domā braukt uz Honkongu pirkt elektroniku – pirms tam Latvijā konkrēti izpētiet, kādu modeli vēlaties nopirkt un tad 2x izdomājiet, vai tiešām ietaupītā nauda būs zaudētas garantijas vērta. Vienīgais, ko tiešām nopirku 2x lētāk par LV cenu, bija 8GB Memory Stick Pro Duo atmiņas karte.
Pavisam citādāka ir situācija ar apģērbiem un apaviem. Honkongā (un arī Makao) var nopirkt oriģinālus un kvalitatīvus apģērbus un aksesuārus par stipri zemākām cenām, kā Eiropā (un, es nerunāju par tirgus variantiem). Tā kā šī noteikti varētu būt īstā vieta papildināt savu garderobi. Vienīgais, ar ko jārēķinās – ķīnietes ir mazas un ar mazām kājiņām. Attiecīgi, 41 izmēra apavus sievietei būs grūti atrast. Līdzīgi, arī ar apģērbiem. Bet, pārējām – iepirkšanās paradīze.

Taču, Honkonga ar to nebeidzas. Šeit ir ļoti liela Disnejlenda (uz to gan mēs nebijām), kā arī brīnišķīga pussala (tur arī Honkongas lidosta), uz kuras atrodas gan milzīga izmēra buda, brīnišķīga daba, seni zvejnieku ciemati, kuri vēl šodien dzīvo modernās kultūras neskartu (vai minimāli skartu) dzīvi, tējas plantācijas. Vēl apmeklēšanas vērtas ir arī Honkongai apkārt esošās salas,  kur var atrast gan kūrortu cienīgas pludmales, gan skaistu dabu. Un, nekas šeit neliecina, ka 20km attālumā kūsā viens no pasaules lielākajiem biznesa centriem! Fantastika

Bangkoka

3,5 dienas Honkongā bija paskrējušas vienā momentā. Ātrgaitas kuģis mūs aizveda atpakaļ līdz Makao, un tālāk Air Asia mūs aizveda atpakaļ Bangkokā. Tālāk ar taksi prom uz mūsu viensīcu, kas atradās pašā Bangkokas centrā. Lai cik jocīgi tas neskanētu, bet, Bangkokā taksis ir gandrīz vislētākais transporta līdzeklis! Brauciens uz jebkuru tūrisma vietu maksāja no 0.70-1.50Ls. Pat stundas brauciens līdz lidostai (ieskaitot maksas ceļus), prasīja tikai 7Ls. Visu izslavētie Tuk-Tuki (kurus noteikti vajag pamēģināt), priekš tūristiem nav nekāds lētais prieks. To tarifs būs vismaz 2x augstāks par taksi (un tas ar nosacījumu, ja būsi cītīgi kaulējies).

Tā kā Bangkokā bijām jau trešo reizi, tad šoreiz likām uzsvaru uz visu to, ko nebijām iepriekš redzējuši. Attiecīgi, nekādas Karaļa pilis, Zelta budas vai brauciena ar laivu pa Bangkokas kanāliem. Tā vietā sabijām Dusitas pilī, Zoo dārzā, Karaļa laivu muzejā, vairākos tempļos vecās Bangkokas pusē un pat Taizemes medicīnas muzejā. Sabijām arī Bangkokas China Townā un izstaigājām sarkano lukturu rajonu. Katrā gadījumā, beidzot varu teikt, ka saprotu Bangkokas uzbūvi un aptuveni kur, kas atrodas. Jo, pirms tam mūs kā tūristu grupiņas – paskatamies pa labi, paskatamies pa kreisi, kāpjam autobusā… nē tas, nebija forši…

Vēl par cenām runājot – Bangkoka bija vislētākā vieta visā mūsu ceļojuma laikā! Jau pieminētais taksis, garšīgas pusdienas (kārtīgs otrais ēdiens) par 0.75Ls uz cilvēku, visdažādākie augļi par kapeikām. Pat 50 kvadrātmetrus “mazais” **** viesnīcas nummuriņš ar fantastisku skatu no 16.stāva uz Bangkoku pašā centrā + garšīgas brokastis, maksāja 30Ls uz diviem / diennaktī.

Krabi

Stundas lidojums no Bangkokas un nolaižamies Krabi lidostā. Ja pirms tam kartē skatoties, likās, ka Krabi būs mazs ciems, tad nonākot tajā sapratu, ka “mazais ciems” ir vismaz Tukuma lielumā. Bet, kā teikt – tas maz satrauca, jo mēs dzīvojām pusstundas brauciena attālumā – Ao Nang ciemā, kas atrodas pašā jūras krastā – pilnīgā paradīzē. Interesanti, ka šajā atpūtnieku iecienītajā vietā vispār nezina latviešus, kā arī, mēs nesastapām nevienu krievu tautības cilvēku! Viņi visi laikam brauc uz 50km attālo Puketu.

Esot Krabi, noteikti vismaz 1 vai 2 dienas jāziedo tam, lai apbraukātu blakus esošās salas. Braucienus piedāvā visapkārt esošās tūrisma kompānijas, kas sakomplektē grupas un vadā pa izvēlētajiem maršutiem. Apkārtnes salas ir pavisam neparastas – ar lielām klintīm, dažviet dīvaini “raudošām”, skaistām pludmalēm un debešķīgiem skatiem. Starp citu, netālu atrodas arī slavēnā Pi-Pi sala, uz kuras tika filmēta slavenā “Pludmale” ar Di Kaprio galvenajā lomā…

Vēl no interesantiem objektiem šajā rajonā varu pieminēt karstos avotus, kur ūdens temperatūra sasniedz 39 grādus, kristāla baseinu, kas ir tik dzirdrs, ka var redzēt vismazāko augu tā dibenā, kā arī Tīģera alu, kas šodien ir budistu pielūgsmes vieta. Gliemežu fosīlijas, kas gadsimtos pārvērtušās par “betona plāksnēm”, skaisti ūdenskritumi, palmu birzis, fantastiski zaļas klintis – tie ir fantastiski iespaidi, kurus redzot, nemaz negribējās atgriezties atpakaļ šodienas realitātē. Katrā gadījumā, Krabi (vai pareizāk Ao Nang) ir ielikts manu vērtīgo Taizemes vietu sarakstā, blakus Kočangai (Koh Chang). Zinu, ka vēl būtu jāredz Koh Samui, bet to nākošreiz…

Amsterdamas lidosta atgrieza mūs realitātē. Ja Taizemē mēs kaulējāmies par preci, kurai sākuma cena bija 5Ls un nokaulējām to līdz 2Ls, tad Amsterdamas lidostā +/- to pašu bez kaulēšanās iespējām, varēja nopirkt par 19.99 EUR. Un, kādas vēl pusdienas par 0.75Ls? Back to reality!

Zemāk 50 spilgtākās fotogrāfijas no ceļojuma (pagrūti bija atlasīt no 600 labajām bildēm, kuras atrodas ceļojuma mapē).

Aptuveni 315km no Bangkokas uz Kambodžas pusi atrodas otra lielākā Taizemes sala (aiz Puketas) – Koh Chang. Tā ir pilna ar augstiem kalniem, tropiskiem mežiem, kuri ir upju un ūdenskritumu avots. Dzīve šeit rit tikai pašā jūras krastā un vienīgais ceļš ved apkārt salai. Salas kreisā puse ir “skaistā puse” – šeit no krasta redzamas daudzas mazas saliņas, veidojot ļoti skaistus skatus. Attiecīgi, šis krasts ir kā nosēts ar daudzām viesnīcām, restorāniem, veikaliņiem un tirdziņiem. Šeit rit dzīve! Salas otra – labā puse, salīdzinoši, ir pilnīgi tukša. Salīdzinājumam – Koh Changas kartē kreisajā pusē ir atzīmētas 46 viesnīcas un Bungalo, labajā pusē tikai 5! Un tie paši pašā labās puses salas apakšā, skaistā līcītī.  Pārējajā labās malas pusē var atrast dažas kafejnīciņas, skolas,  nelielus Bungalo, galveno Koh Chang slimnīcu, policijas nodaļu… tas arī aptuveni viss.

Dzīvojām mēs vienā no lepnākajām Kočangas viesnīcām – Amari Emerald Cove Resort. Tam bija gan plusi, gan mīnusi. Pie plusiem var pieskaitīt skaistu viesnīcu, augstu servisu, ļoti labas brokastis, ērtus nummuriņus, un lielisku pludmali. Nu, vēl varbūt vietējo Taizemiešu apbrīns, kad uz jautājumu par dzīvesvietu atbildi, ka esi apmeties “Amari”. Tas nozīmē, ka esi ļoooti biezs. Pie mīnusiem – cenas visam, kas nav iekļauts cenā! Ja garšīgas pusdienas/vakariņas ar visu alkoholu ārpus viesnīcas mēs ēdām par 400-600 batiem (6-10Ls) uz pāri, tad mūsu viesnīcā ko līdzīgu piedāvāja par 3500 batiem (56Ls) uz pāri. Piedevām, ja vēlies šīs varaņas baudīt nevis viesnīcas restorānā, bet pie romantiska galdiņa jūras krastā – pievieno vēl 1000 batus (16Ls) rēķinam! Tas pats attiecas uz masāžām, kuras ārpus viesnīcas bija par tiem pašiem 250-300 batiem. Vienīgais, ko izmantoju no viesnīcas servisiem bija wi-fi internets nummuriņā, kuru varēja uz 2 diennaktīm iepirkt par 482 batiem (7,70Ls). Pilnam komplektam jāpiemin, ka laba alga Taizemē skaitās 10000 bati (160Ls).

Ja Pataijā galvenais pārvietošanās līdzeklis bija taksis, kas maksāja salīdzinoši mazas naudiņas (150 bati (2,40Ls) no nomaļās viesnīcas līdz centram un 20 bati (0,32Ls), ja mazs gabaliņš pa centru), tad šeit gandrīz obligāts ir mopēds. Šeit pārsvarā pieejami 150m2 modeļi, jo lai divi uz tā sēdošie cilvēki varētu uzbraukt šejienes stāvajos kalnos, ar švakākiem nav ko darīt. Labus Honda, Suzuki, Yamaha mopēdus var izīrēt uz diennakti par 250 batiem (4Ls). Degviela tiek tirgota viskija pudelēs un maksā 30 batus (0,48Ls) par pudeli. Un, ar vienu pudeli var nobraukt aptuveni 20km. Es rēķināju, ka man sanāk aptuveni 2Ls uz 100km. Kopumā par 8 dienām, ko šeit nodzīvojām, nobraucu kādus 400km.

Ko šeit var redzēt? Pirmkārt jau ļoooti skaista sala un vienreizēji skati. Ir tā, ka elpa aizraujas, uzbraucot augstākā kalnā un to vien gribas redzēt, kā gleznaino jūras krastu. Sabijām pāris ūdenskritumos, pie kuriem jālien cauri brikšņiem, taču, skats un dzidrais ūdens ir fantastiski. Palmas, brīvā dabā klejojoši mērkaķīši, ļoti garšīgi vietējie ēdieni, siltums, skaitās krāsas un vienreizējie saulrieti. Koh Changa ir vieta, kur lieliski var uzlabot savas mopēda braukšanas spējas, jo līdzenu un taisnu ceļu šeit ir maz. Normālā kārtā ir jārēķinās ar daudziem līkumiem, augstiem un stāviem kalniem, kā arī ar pietiekoši intensīvu satiksmi. Daži mūsu grupas biedri pateicoties mopēdiem tika arī pie jaunām rētām, daži pamanījās pat ar mopēdu “izglāzēt” pārtikas veikala skatlogu… Bet, tas nu tā. Trešajā dienā, meklēdami salas skaistākās vietas, braucām par ļoti ekstrēmiem ceļiem – asfalta tur nebija pilnībā, tikai vietām grantēts ceļš, vietām ūdeņu izskalots akmeņains ceļš, vietām pa vidu uzlieta betona taka, lai vismaz vienā virzienā no vai uz kalnu ir iespējams braukt (otram transporta līdzeklim ir jāgaida augšā vai lejā, jo izmainīties uz šīm betona takām ir neiespējami (ar bremzēšanu arī ir tā kā ir). Bet, kā jau teicu – redzētie skati ir tā vērti!

Neiztikām arī bez ekstrēmiem piedzīvojumiem! Vienā jaukā dienā izdomājām, ka jāizmanto vietējo tūrisma pārstāvju piedāvātā iespēja apbraukāt 5 skaistākās apkārtnes salas ar ietvertu snurkelēšanas pasākumu, zivju ķeršanu un salu apstaigāšanu. Un, mums jau vajag pa kruto – ar motorlaivu, lai nav jāvelkās, kā gliemežiem ar “tupeles” veida kuģīti. Bet, viens sīkums… nākamajā dienā, kad bija paredzēta došanās izklaidē, bija “nedaudz” lielāks vējiņš, kā parasti. Nu, pa tādiem viļņiem ar mazu motorlaiviņu es vēl nebiju braucis! To mētāja šurpu, turpu, ik pa laikam laivā iešļācās kārtīga ūdens šalts un šoferis mēģināja “noķert vilni”, lai mēs dzīvi nokļūstam mājās. Nu, tikām gan arī pie snurkelēšanas, izkāpām arī 2 salās, kur nevarēja ne sauļoties, ne īsti kaut kur aiziet… Vēl jautrākais – atpakaļceļā motorenei sāka “rīstīties” vienīgais motors… Bet, lai vai kā – esam dzīvi atpakaļ viesnīcā un adrenalīna deva kādam laiciņam arī pietiek. Pie starpgadījumiem gan arī vēl var pieminēt vakardienas brokastis – mana mīļā sieviņa piekrāmēja šķivi ar dažādiem gardumiem, tai skaitā salātu lapu, svaigiem tomātiem un gurķiem. Apsēdāmies pie galdiņa un ēdām – tika notiesāts viena tomāta šķēlīte, dakšiņa iedurta nākamajā, kad pēkšņi no tā apakšās izspraucās 4-5cm garš, brūns TĀRPIŅŠ! Pēc spiedziena atskrēja apkalpotāja, paķēra šķīvi, pēc pāris minūtēm bija klāt arī šefpavārs, kurš apgalvoja, ka nekas tāds vēl nav noticis un arī nenotiks un lūdza atvainošanos… Atvainošanās tika pieņemta, lai gan brokastis pēc tam ieēst Ilzei vairs negribējās… Vienīgais mierinājums bija tas, ka vakarā, atgriežoties nummuriņā, mūs sagaidīja baltvīna pudele ledus traukā un dažādi, garšīgi “sneki”.

Gandrīz piemirsu vēl vienu svarīgu pasākumu – Taizemes karalim 5.decembrī ir dzimšanas diena. Tā ir oficiāla valsts brīvdiena un visa valsts svin dzimšanas dienu. Pat mūsu hoteli par godu jubilejai, tika sarīkots īpašs pasākums, kurā piedalījās visi hoteļa viesi un apkalpojošais personāls. Visi savācās hoteļa priekšā, kur bija izstādīta liela karaļa fotogrāfija, novietots multimēdiju projektors un tieši 19:19 kopā ar miljoniem citu Taizemes iedzīvotāju, mums bija iespēja atzīmēt jubileju un noklausīties viņu godināšanas himnu dziedājumus. Patiesībā, iespaidīgi, kā viena valsts var mīlēt savu karali…

Bet, lai vai kā – Koh Changā gribas atgriezties vēlreiz! Varbūt, tikai, pārmaiņas pēc gribētos padzīvot kādā eksotiskākā bungalo – galvenais, lai ir duša un tualete iekšā. Šeit ir tik daudz skaistu vietu un skatu… 8 dienas šeit ir paskrējušas vienā piegājienā.

Pataijā pārsvarā visi staigā divatā vai trijatā. Un, šis sadalījums ir eiropietis + tajiete vai eiropietis + 2 tajietes. Bet ir reizes, kad pagadās arī skumjš eiropietis + dusmīga eiropiete… Būtībā, Pataija ir sociāls eksperiments pludmalē. No tūkstošiem baseinu līdz neona gaismām Walking Street, Pataija piedāvā visu, ko vien vēlies. Bet, visvairāk, tā ir vīriešu EGO terapija – “You sexy man” tiek uzsaukts jebkuram, kas vismaz attāli atgādina vīrieti… Nenoturēšos, un ierakstīšu 10 populārākos tajiešu izteicienus un to angļu nozīmi, kas minēti grāmatā “Porn unlimited”:

* Hello sexy man (pay my bar fine)
* How long you stay Thailand? (how much money can I get out of You)
* I only work here one week (I’m lying bitch)
* I love you long time (I will love you until your money runs out)
* I send money to my mama – I give money to my Thai boyfriend
* When You come back Thailand? – when can I get some more money out of you
* I wait for you come back Thailand – I wait for my next bar fine
* Today my birthday – I was born on a Monday, today is Monday
* I will write to you – my bank account details are…
* That man not good heart – he only gave me 500 baht last time

OK, bet patiesībā, Pataija atrodas 150km, jeb 2 stundas no Bangkokas. Pataija ir 15 km gara un ir izvietojusies jūras malā (līdzīgi, kā mūsu Jūrmala). Tā ir pilna ar viesnīcām, viesnīcām un vēlreiz viesnīcām. Lielas, mazas, greznas, paplukušas – viesnīcas ir visur. Līdz 1960. gadam Pataija bija vienkārša zvejnieku pilsētiņa, līdz Bangkokas iedzīvotāji sāka to izvēlēties, kā vīkenda atpūtas vietu. Vjetnamas kara laikā blakus Pataijai tika uzbūvēta ASV armijas lidosta (starp citu, šobrīd tur nosēžas pasažieru lidmašīnas, kuras boikota dēļ nevar nosēsties Bangkokas lidostā) un, attiecīgi, armijnieki lielos apjomos sāka apmeklēt Pataijas veikalus, bārus un hoteļus. Šodien Pataijā ir ko darīt visiem – te var droši braukt ar bērniem, doties ūdens izpriecās, vienkārši gozēties saulītē un apmeklēt lielisko tajiešu kāju, ķermeņa vai eļļas masāžu. No 9:00 vakarā līdz pat rītam, notiek aktīva nakts dzīve bāros, naktsklubos, kabarē šovos un diskotēkās.

Mūsu hotelis atrodas jūras krastā, taču, pietiekoši patālu (15 min ar taksi) no centra. Taču, taksis šeit ir pietiekoši lēts – brauciens no mūsu hoteļa maksā nedaudz virs 2Ls. Takši Pataijā ir interesanti – tjipa ar kravas kasti, kurai ir jumtiņš. Kravas kastē ir 8 vietas – automašīnas ir Datsun un Isuzu, taču, attāli līdzīgas Latvijā sastopamajiem Mitsubishi L200 un Toyota “kraviniekam” (aizmirsu, kā to sauc). Pataijas centrs ir tā vieta, kur var nogaršot visu, ko vien vēlies – tārpus, siseņus, vardes, lobsterus, krabjus, u.t.t. Mūsu grupas biedri arī to darīja, man kaut kā “nepavilkās”… Ēšana Taizemē ir lēta – normālā krogā apēdot rīsus ar riekstos un medū ceptu vistas gaļu un piedzerot ūdeni, būs jāšķiras no ~1,50Ls. Taču, daži mūsu grupas biedri bija paēduši arī par 50 santīmiem. Krutos krogos par vakariņām ar alkoholu parasti nav jāmaksā vairāk par 8Ls uz cilvēku. Protams, šeit nav runa par krogiem ar meitenēm – tur mazā alus bundžiņa var svārstīties no 1,80Ls līdz 5Ls. Piedevām, tur nepakautrēsies uzprasīties arī uz dzeramnaudām katrai bundžiņai un, visticamākais, pie galda pienākusī trūcīgi ģērbtā (vai varbūt kailā) meitene arī pratīs uzprasīties uz savu “devu”.

Pataija ir pilna ar transvestītiem. Tu vari mierīgi iet pa ceļu un ieraudzīt skaistuli ar smukām krūtīm, garām kājām, uzmaidīt viņai un viņa tev atbildēs… ļoooti zemā altā (zema sieviešu balss) – Hello sexy man! Come on! Un, tajā mirklī gribas neatskatoties laisties, uz ko nopakaļus dzirdi – Hey man! Come back! Attiecīgi, Pataijā ir arī divi transvestītu šovi – Alcazar un Tiffanys show. Lai vai kāda attieksme būtu pret transvestītiem, taču, būt Pataijā un neaiziet uz kādu no šiem šoviem – nevar. Mēs bijām pagajušo reizi un bijām arī šoreiz. Jāsaka, ka līmenis ir ļoti audzis. Tās “sievietes” tiešām arī dejo kā sievietes un ir skaistu “sieviešu” ir vēl vairāk, savukārt, puicisku “meiču”, ir palicis stipri mazāk. Lai vai kā, viens ir skaidrs – Pataijā ir jāuzmanās no svēšām, skaistām sievietēm ar palielu pēdas izmēru un kas runā nedaudz zemākā balsī, kā vajadzētu…

Labi, pietiek par naudu un seksu, labāk par kaut ko “skaistu”! Apmeklējām krokodiļļu fermu, kur šie briesmonīši ir kaudžu kaudzēm. Katram apmeklētājām ir iespēja tos pabarot (ar nopērkamiem gaļas gabaliem), kā arī noskatīties šovu, kur divi puiši tos staipa aiz astēm, bāž rokas rīklē un galvu mutē, kā arī cilā šurpu turpu. Pēc tam nepalaidām iespēju pagaršot krokodiļu gaļu! Mēs ar sievu pasūtījām krokodila barbekjū. Viena liela porcija garšīga bārbekjū maksāja 500 batus (8Ls). Garšoja krokodils pēc… krokodila. Nedaudz tā kā uz vistu, nedaudz uz cūku, nedaudz uz vēl kaut ko. Citiem vārdiem sakot – kā jau krokodils. Apmeklējām arī ļoti skaisto Nongnooch Tropical Garden & Resort, kur ir gan orhideju dārzs, gan dažādi citi dārzi – ļoooti jau skaisti un iespaidīgi. Pilnam komplektam vēl bija iespējams apskatīties Tajiešu nacionālo šovu un zīloņu šovu. Par pēdējajiem jau otru reizi esmu patīkami pārsteigts – iemācīt zilonim braukt ar velosipēdu, mest šautriņas, spēlēt basketbolu un futbolu – tas ir tiešām skaisti un pārliecinoši.

Vēl varētu parunāt par masāžām. Thai masāža ir ieguvusi plašas atskaņas visā pasaulē, jo lai nu ko, bet masēt mazās, tumšās rociņas māk vienkārši perfekti. Attiecīgi, masāžas salons ir gandrīz vai uz jebkura stūra un par 250-300 batiem (4-5Ls) katrs var izvēlēties sev sirdij un ķermenim tuvāko mašāžas veidu – tundu garu, relaksējošu kāju masāžu, Thai masāžu (spēcīgas masāžas piekritējiem) vai eļļas masāžu (viss ķermenis no augšas līdz apakšai tiek izmasēts ar maigu, viegli smaržīgu eļļu. Protams, ir pieejamas arī cita veida masāžas, bet šīs ir populārākās. Tā kā es īsti neesmu masāžu cienītājs, tad sākotnēji gāju tiem ar līkumu, līdz vienu vakaru sieva pierunāja izmēģināt eļļas masāžu, kas “man varētu patikt”. Jāsaka, patika ar! It sevišķi tās maigās Taizemes meitenes rokas… Otrā vakarā gan man pagadījās “maigs puisis”… Bet, kam negadās.

Nu, un vēl pieminēšanas vērts ir Pataijas (Taizemes) tirgošanās paradumi. Kaulēšanās, kaulēšanās un vēlreiz kaulēšanās. Lielākoties, precēm nav klāt cenas. Ja pārdevējs nosauc, piemēram, 500 batus, skaidrs, ka kaulēšanos var sākt no kādiem 200-250 batiem. Attiecīgi, lielākoties, izdodas tikt pie iekārotās mantas par aptuveni 300 batiem, kas vairāk vai mazāk atbilst normālai cenai. Šeit gan nav runa par pārtikas veikaliem un firmas precēm. Tur visam ir sava cena, un ja izdodas no kādas firmas preces nokaulēt 10-20% – tas jau ir daudz. Mēs ar sievu iepirkām Adidas apģērbus un apavus tenisam par normālu (priekš Taizemes) ciparu, taču, pārdevējs nebija ar mieru atlaist vairāk, kā 10%, visu laiku atgādinot, ka tas ir “New model”! Protams, nevajag jau aizmirst, ka šeit jau pilna cena šiem apģērbiem un apaviem bija par 30-50% lētāka, kā pirms tam biju redzējis Latvijā. Piedevām, tas bija Adidas firmas veikals… (Hei, Boo, kad mums nākošais teniss?)

Bangkoka ir 22.lielākā pilsēta pasaulē. Tajā dzīvo 9 miljonu iedzīvotāju, taču, kopā ar visiem iebraucējiem tajā uzturas aptuveni 16 miljoni. Interesanti ir tas, ka Bangkokas pilnais nosaukums, ko ir devis karalis Buddha Yodfa Chulaloke, ir “Krung Thep Mahanakhon Amon Rattanakosin Mahinthara Yuthaya Mahadilok Phop Noppharat Ratchathani Burirom Udomratchaniwet Mahasathan Amon Piman Awatan Sathit Sakkathattiya Witsanukam Prasit”. Tulkojumā tas nozīmē – “Enģeļu pilsēta, lieliska pilsēta, mūžīko dārgumu pilsēta, varenā Dieva Indras pilsēta, lielā pasaules galvaspilse’ta apdāvināta ar deviņiem lieliskiem dārgumiem, priecīgā pilsēta, … (apnika tulkot)… ko uzbūvējis Vishnukam”. Interesanti, ka skolās skolniekiem ir jāiemācās šis garais nosaukums un jāprot izskaidrot, taču, reti kurš vietējais var pateikt, kāds ir šis pilnais nosaukums un nerunājot jau par tulkojumu, kurš parasti izbeidzas ar salikumu “Enģeļu pilsēta”.

Bangkoka ir miiiiilziiiiga pilseeta! Un, šausmīgi neloģiska pilsēta. Šeit nav kaut kāda vienota centra vai viegli saprotamas loģikas. Debesskrāpis var būt iecelts starp kaut kādām mazām būdiņām – visur ir viss. Vienīgais saprotamais pieturas punkts ir upe Chao Phraya, kas stiepjas cauri visai Bangkokai. Bangkoku mēdz saukt arī par Austrumu Venēciju, jo šeit ir ļoti attīstīta laivu satiksme. No upes galvenās upes visapkārt stiepjas daudzi kanāli, kas ir kļuvuši par intensīvu satiksmes plūsmu. Kanālu malās ir gan skaistas celtnes, gan noplukušas, uz pāļiem stutētas būdeles. Uz ūdens šeit notiek viss – Bangkokā ir arī liels peldošais tirgus, kur visa tirdzniecība notiek no laivām, kā arī pircēji ir laivās. Interesanti, ka Bangkoka ir tikai 2 metrus virs jūras līmeņa. Attiecīgi, šeit visai bieži ir novērojami plūdi.

Vēl no tūristu apskates objektiem apmeklējām Zelta Budas templi, Karaļa pili, kā arī īpašo Budu ar dārglietu mētelīti vairāku miljonu USD vērtībā. Šo budu 3x gadā pārģērbjot pats Taizemes karalis (kas šeit ir ļoti cieņā). Katrs pārģērbšanas mirklis nozīmē jauna gadalaika sākumu. Šobrīd Buda ir pārģērbts pēclietus sezonas drēbēs. Taizemē uzskata,ka viņiem ir tikai 3 gadalaiki – vasaras (sauss un karsts) gadalaiks, lietus sezona (karsts un slapjš) un pēclietus sezona (vienkārši karsts un pietiekoši mitrs). Patiesībā, laiks no novembra vidus līdz februārim ir vispateicīgākais Taizemes apmeklējumam, jo ir saprātīgi karsti un nelīst.

Vēl no jautriem piedzīvojumiem jāpiemin vietējā sex šova apmeklējums. Kā vēlāk Pataijā noskaidrojām – mēs, izrādās, esam redzējuši to, ko viņi sauc par “Ping-Pong show”. Tas ir ļoti dīvains šovs, kur ik pēc ~3-5 minūtēm nāk kāda cita meitene uz skatuves un ar saviem daiļumiem, ko parasti izmanto citām lietām, vai nu pūš sveces, šauj balonus, met galda tenisa bumbiņas stikla krūkā, velk ārā metriem garas lentas un pat žiletes… Jāsaka, kā ir – nekas seksīgs tur nebija, bet vienreiz paskatīties varēja.

Pēc tam sekoja nakts tirgus apmeklējums un ārprātīgais brauciens no tirgus uz viesnīcu! Kāpēc ārprātīgs? Izdomājām, ka Bangkokā ir jāpamēģina izbraukt ar viņu īpašo taksi – Tuk-Tuku. Tuk-Tuks ir 3-riteņu mopēds, kura aizmugurē var ērti iekārtoties divi cilvēki. Attiecīgi, pie nakts tirgus nolīgām 4 Tuk-Tukus un lecām visi iekšā. Kā vēlāk uzzinājām, viens no mūsu līdzbraucējiem bija pateicis sava Tuk-Tuka šoferim, ka samaksās 50 batus (~80 santīmi) vairāk par nolīgto, ja viņš aizvedīs viņus līdz viesnīcai pirmos. Bet, katram Tuk-Tuka šoferim laikam kaut kur iekšā sēž “šumahers” un attiecīgi, mēs visi 4 ārprātīgā ātrumā nesāmies pa Bangkokas ielām līkumojot starp automašīnām un autobusiem, abraucot tos no visām iespējamajām pusēm… Tajā mirklī domāju – kaut mēs dzīvi nonāktu viesnīcā…

Kādu mēs to redzējām? Vispirms jau dīvaini laika apstākļi (novembra beigām tas esot normāli) – no rīta izskatās apmācies, ap plkst.10:00 sāk spīdēt ārprātīgi karsta saule, no kuras ir burtiski jāslēpjas, citādāk apdegt ir elementāri. Savukārt, ap kādiem 14:00 jau atkal ir apmācies un ir liela iespēja “norauties” neprātīgu negaisu!

Virzemes metro – vienkārši fantastisks izdomājums (nesaprotu, kāpēc kaut ko tādu nevarētu uztaisīt Rīgā, ja jau mums ir tik slikta grunts, kurā nevar rakt pazemes metro). Tie ir mazi “tramvajiņi”, kuri braukā pa vienu sliedi aptuveni 3.stāva augstumā. Netraucē automašīnām un dzīvo savu dzīvi, jo tās visu cauru dienu stāv sastrēgumos (tas gan vairāk attiecas uz pilsētas centru).

Pats pilsētas centrs ir grezns – lieli tirdzniecības centri, debesskrāpji, lielas, izgaismotas reklāmas. Kas attiecas uz tirdzniecības centriem, tad tie iedalās 4 kategorijās:

1. Tie, pie kuriem pircējus pieved ar limuzīniem un šveicars baltā ietērpā steidzas dāmai un kungam atvērt durvis. Kas atrodams šajā tirdzniecības centrā? Louis Vuiton, Valentino, Cartier un citi bišku “padārgi veikaliņi… Bet, apmeklētāju tajos pietiek. Lai gan, grūstīties arī nav nepieciešamības…

2. Grezni 5-6 stāvu veikali, tjipa Alfa, kurā var atrast visus iespējamos brendu veikalos, taču… tajos nevar atrast vietējos Malaiziešus… Kāpēc? Jo, ir citi veikali, kuros to pašu var nopirkt lētāk.

3. 10 stāvu veikali, tjipa nr.2, taču, šeit ir pilns ar vietējajiem, jo šeit ir tā vieta, kur tiešām ir vērts nākt iepirkties. Mēs aptuveni 6 stundas sabijām Times Square. Šādā veikalā pie nopietnāka pirkuma jau ir jēga pakaulēties par cenu, jo, lai arī plauktos norādītajām precēm ir ieteicamās pārdošanas cenu uzlīmes, 10-20% atlaidi dabūt var zibenīgi. Arī es paļāvos kārdinājumam un par ~30% lētāk, kā Eiropā tiku pie Tissot pulksteņa…

4. Arī daudz stāvu veikali, taču, griestu augstums ir ~2 metri un sajūta ir, ka staigātu pa kādreizējo Rīgas sporta pili, kur lavočkās var nopirkt daudz dažādas lietas. Labi meklējot, var tikt arī pie labām precēm par ļoti labu cenu, bet šeit bez kaulēšanās neiztikt. Piedevām, ir jāzin, cik tādai precei ir jāmaksā un nav jāpažēlo kājas un jāpastaigā no viena pārdevēja pie otra. Piemēram, iPhone 3G 8GB (brīvais no operatora), šeit bija nopērkams no 380Ls-480Ls… Un, jebkurā gadījumā, šeit pircējs nav pasargāts no tā, ka “iegrābsies”!

Lai arī Kuala Lumpura to vien dara, kā aicina iepirkties, tas, protams, nebija vienīgais, ko šeit sadarījām. Tika apmeklētas arī dažādas “tūristu iecienītās vietas”, apskatīti Petronas dvīņu torņi, kas ir vieni no lielākajiem pasaulē – 452 metru augsti. Starp citu, Petronas ir vietējā naftas kompānija. Ja runājam par degvielu, tad Singapūrā tā ir visdārgākā – aptuveni 70 santīmi par litru. Savukārt, gan Malaizijā gan Taizemē litrs benzīna maksā ~35 santīmi.

Nepalaidām garām izdevību izbraukt ar viensliežu gaisa tramvaju. Lielākais pārsteigums bija tas, ka tam nav šofera! Visa gaisa tramvaja satiksme ir pilnībā datorizēta – tie paši brauc, ja nepieciešams, apstājas un uzgaida, pirms stacijas palēlina ātrumu, iekšā sēžot grūti noticēt, ka to nevada cilvēks. Pieļauju, ka vienīgā cilvēka klātbūtne ir stacijās, kur ir regulētāji, kas nosaka, kad var aizvērties tramvaja durvis un tas var doties ceļā.

Apmeklējām arī Kuala Lumpuras China Town. Kad gidei teicām, ka Latvijā tādas nav, viņa bija ļoti pārsteigta, jo līdz šim bija domājusi, ka China Town ir visās galvaspilsētās pasaulē! Chinatown kā jau Chinatown – liels tirgus ar “kreisām precēm” un tirgoņiem, kas to visu piedāvā. Visi iespējamie pasaules brendi uz visa iespējamā. Vitonu vari dabūt ne tikai uz somiņas, bet arī apakšbiksēm.

Vēl viena pieminēšanas vērta lieta ir masāžas… Bet, nerunāsim par masāžu, kuru var gūt Taizemē – tas ir kaut kas cits un par to citu reizi. Tas, ko gribēju minēt, ir kāju masāža, kur cilvēks iemērc kājas vannā, kas pilna ar miniatūrām “piranjām” (nezinu, kā tās zivis patiesībā sauc). Attiecīgi, tās kā trakas metās virsū kājām un sāk tās grauzt!!! Nograuž gan tikai veco ādu, bet vienalga izskatās dīvaini…

Attiecīgi, kādas stundas 6 visi centās gulēt, dažs negulēt un rezultātā 10:00 no rīta lidmašīna nolaidās Singapūrā. Es teicu 10:00? Patiesībā Singapūrā jau ir 16:00 un tūlīt, tūlīt rietēs saule (kas aizslēpusies aiz mākoņiem). Izejot no lidostas, jūtos kā slapjajā pirtī. Ir ļoti mitrs un temperatūra ir aptuveni 30 grādi.

Pēc nepilnas stundas jau esam lepnā viesnīcā. Tā kā ir jau vēls, daļa grupas izvēlas doties vakara pastaigā pa Singapūru, taču otra daļa izvēlas apmeklēt “Nakts Safari”, kurš esot pirmais šāds Safari pasaulē. Pēc vairāku stundu pavadīšanas tajā, patiesībā gan būtu jāsaka, ka tas ir vairāk cirka un zooloģiskā dārza apvienojums… tumsā.

Nākamā diena paredzēta Singapūras iepazīšanai. Viena neliela saliņa, aptuveni, 40km x 25km izmēros uz kuras dzīvo 4,6 miljoni iedzīvotāji, no kuriem lielākā daļa ir Ķīnieši, nedaudz mazāk Malaizieši, tad Indieši un vēl citas tautas – tā ir Singapūra – pilsēta/valsts. Neatkarību ieguvusi 1960-tajos gados un no tā brīža ir sākusi strauju ekonimisku izaugsmi. Te ir milzonīga osta, kas pārkrauj nenormālu apjomu konteineru, te ir visu lielāko pasaules kompāniju pārstāvniecības, valsts konsulāt un IT ražotnes. Ļoti zaļa un krāšņa pilsēta, kas apvieno debesskrāpjus, China town, Indiešu rajonu, muzejus, zooloģisko dārzu, orhideju dārzu un daudz citas skaistas vietas. Taču, galvenais – te ir veikali! Supermārkets pie supermārketa, veikals pie veikala. Sākot no mazām, tirgus līmeņa bodītēm, beidzot ar Louis Vitton un Valentino saloniem. Arī es pavilkos vienā veikalā un iepirku polarizācijas filtru savam 18-200mm objektīvam, platleņķa konvertieri video kamerai un dārgākais – Nikkor 10.5mm F/2.8 Fish Eye objektīvu. Ja runājam par cenām, tad jaunos elektronikas modeļus var nokaulēt tikai 5-15% lētāk, ka Latvijas interneta veikalos, attiecīgi, pirms skriet uz šejieni ar domu pirkt elektroniku, der padomāt, vai ir jēga zaudēt garantiju un servisu, jo daudzi servisa centri Latvijā neatbalsta tā sauktās “ražotāju vispasaules garantijas”.

Par ēšanu – ēdienu var dabūt visdažādāko, bet, protams, ieteicams ir baudīt austrumu ēdienus, kas šeit ir tiešām garšīgi. Kārtīgu otro ēdienu ieskrietuvē var baudīt par aptuveni 1.30Ls, bet krogā upes malā cena vidusmēra porcijai sasniedz 10Ls. Bet nu ļooooti garšīgi. Bet, jārēķinās, ka alus viņiem ir dārgs! Lētākais, ko var atrast veikalos ir aptuveni 1.70Ls par pudeli, savukārt, krogos cena izaug līdz 4.50Ls par kausu.

Viens ir skaidrs. Nepilnas 2 dienas šajā pilsētā ir stipri par maz, lai izbaudītu visu to jauko, kas šeit atrodams. Ja būtu iespējams, labrāt šeit pavadītu nedēļu un, domāju, ka absolūti nebūtu garlaicīgi.

P.S. Šodien no rīta devāmies ceļā uz Malaizijas galvaspilsētu Kuala Lumpuru. Jāsaka, ka uz robežām šeit ir pietiekoši sviestīgi, un, protams, korumpēti. Pēc 5 stundu braukšanas ar autobusu, esam nonākuši Kuala Lumpurā, bet par to, kas interesants šiet un īss ieskats bildēs – nākošreiz.